Kā atrast alerģijas izraisītājus?

Alerģijas visbiežāk rodas tieši bērniem un jauniešiem, taču alerģijas var parādīties un arī izzust jebkurā vecumā. Arī alerģiju izpausmes var būt dažādas, sākot no ādas niezes un vieglām nepatīkamām sajūtām un beidzot pat ar anafilaktisko šoku, elpas trūkumu un samaņas zudumu. Tieši alerģisko izpausmju neparedzamības dēļ, tās ir grūti konstatēt un vēl jo grūtāk ir saprast, no kā tieši varētu būt radusies alerģija. Parasti, ja rodas aizdomas par alerģiskām izpausmēm, uzreiz tiek domāts par to, vai cilvēks nav sācis lietot kādus jaunus produktus vai kaut ko mainījis savā dzīvesveidā, taču, tā kā alerģijas var arī parādīties pēkšņi, alergēns var būt kāds produkts, ko esat lietojis visu savu mūžu, tikai iepriekš alerģisko reakciju nebija.

Lai atrastu alerģijas izraisītājus un vispār konstatētu alerģijas, ir jādodas pie ārsta. Sākumā noteikti vajadzētu doties pie ģimenes ārsta, kas palīdzēs saprast, vai tiešām runa varētu būt par alerģijām. Ļoti bieži alerģijas tiek jauktas ar citām slimībām, piemēram, como apostar no futebol. Varbūt jūsu ģimenes ārsts uzreiz var uzstādīt citu diagnozi. Ja nē, viņš nosūtīs jūs pie alergologa.

Alergologs jau precīzāk mācēs pateikt, vai jums varētu būt alerģijas un uzvedināt uz domu par to, no kā šīs alerģijas varētu būt. Pēc tam, tiek veiks kāds no alergēnu testiem. Viens ir tās saucamās ādas proves. Tas nozīmē, ka uz ādas tiek uzlikts neliels gabaliņš no potenciālā alergēna un ar sterilu adatu āda tiem mazliet ieskrāpēta. Pēc tam tiek vērota reakcija uz ādas. Ja āda sapampst, apsārst vai ir manāmas citas līdzīgas izpausmes, tas apstiprina alerģiju. Ja nekādas izmaiņas nav novērojamas, alerģijas nav. Otras variants ir vienkārši nodot asins analīzes. Pēc tam potenciālie alergēni tiek testēti uz asinīm, laboratorijā. Alergēnu diagnostikā ar asins analīžu palīdzību izmanto tīrus alergēnus, kas mazliet traucē precīzai diagnostikai, jo daudzi produkti un vielas, kas ir potenciālie alergēni, ir kombinēti.

Lielākais mīnuss abām metodēm ir tāds, ka katrs alergēns jāpārbauda atsevišķi. Ja, izvēloties pārbaudāmos iespējamos alerģijas izraisītājus tiek domāts algoritmiski, proti, par to, kur kā un kad alerģija izpaužas, nereti ir iespējams atrast alergēnus, bet reizēm tomēr tie paslīd garām. Ādas provēm iespējams vienā reizē veikt pārbaudi uz 15 alergēniem, bet asinsanalīzēm vairāk. Ja visas analīzes ir negatīvas, cilvēki nereti sāk noliegt domu, ka tā varētu būt alerģija, taču bieži vien izrādās, ka tās ir kādas specifiskākas alerģijas, piemēram, pret kādām vielām, kas atrodas kosmētikas produktu sastāvā utt. Vienkārši alergēnu testā šīs vielas netiek pārbaudītas.

Ja jums ir pamatotas aizdomas par kādu alerģiju, jums nevajadzētu padoties un turpināt meklēt iespējamos alergēnus. Veiciet atkārtotus testus, rūpīgi piedomājot pie tā, kādos apstākļos alerģijas izpaužas vistiešāk. Ja jums pašām ir aizdomas par kādiem specifiskiem alergēniem, pamainiet vidi, dzīvesveidu vai produktus, ko lietojat un pavērojiet atšķirības. Noteikti nevajadzētu pret alerģijām izturēties pavirši, jo tās var pāraugt daudz nopietnākās slimībās.

visite o site, ja vēlaties iepazīties ar izplatītāko alerģiju sarakstu.

Veģetārisma veidi

Kaut gan kopumā veģetārisma ideoloģija visiem ir skaidra, proti, tās pamatā ir dzīvnieku tiesību aizstāvība un gaļas industrijas negatīvās ietekmes mazināšana, interpretācija par to, kādiem līdzekļiem to var panākt atšķiras pat pašu veģetāriešu vidū. Tāpat atšķirīga ir arī cilvēku vēlme ierobežot savas vēlmes un vajadzības šīs idejas vārdā, tāpēc veģetāriskam ir izveidojušies ļoti daudzi apakš virzieni. Šeit būs daži no populārākajiem veģetārisma veidiem, kurus apkopojis www.oiapostas.com.

Ovolaktoveģetārisms ir viens no izplatītākajiem veģetārisma veidiem gan Latvijā gan pasaulē. Šī veģetārisma veida piekritēji neēd neko, kā izgatavošana prasa dzīvnieku upurus, jeb kā pagatavošanai ir jānogalina dzīvnieks. Ovolaktoveģetārieši neēd gaļu, tajā skaitā zivju gaļu, putna gaļu un jūras veltes, kā arī dzīvnieku taukus un produktus, kuru izgatavošanā tiek lietoti dzīvnieku tauki. Dzīvnieku izcelsmes produktus, ko var iegūt nenogalinot dzīvnieku, kā, piemēram, olas un piena produktus šī veģetārisma veida piekritēji ēd. Nereti atsevišķi tiek izdalīts laktoveģetārisms, kura piekritēji lieto piena produktus, bet neēd olas, kā arī ovoveģetārisms, kura piekritēji ēd olas, taču uzturā nelieto piena produktus.

Vegānisms ir tā saucamais īstais veģetārisms. Nereti runājot par veģetārismu, tiek saprasts tieši vegānisms, kas nozīmē, ka uzturā netiek lietoti pilnīgi nekādi dzīvnieku valsts izcelsmes produkti. Vegāni neēd nekāda veida gaļu, olas, piena produktus un pat medu. Vegāni ir stingri pārliecināti, ka ļaunumu dzīvniekiem nodara ne vien nogalināšana tiešā veidā, bet arī viņu izmantošana pārtikas produktu ieguvē, jo tā ir dzīvnieku mocīšana.

Frutārisms ir ļoti stingrs vegānisma veids. Frutāristi ne vien atsakās no gaļas un jebkādiem dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem, bet arī daudziem augu valsts izcelsmes produktiem. Viņi var ēst, piemēram, augļus un ogas, jo noplūcot no auga šo daļu, augs neiet bojā un var turpināt augt. Graudaugus un saknes frutāristi neēd, jo, lai tos iegūtu, ir jāiet bojā pašam augam. Frutārisms netiek vērtēts īpaši pozitīvi, jo šāds uzturs ir nepietiekams un nav iespējas uzņemt visas organismam vajadzīgās uzturvielas.

Fregānisms arī nereti tiek pieskaitīts pie veģetārisma veidiem, kaut gan fregānistu ideoloģija ir visnotaļ atšķirīga no veģetāriešu ideoloģijas. Ja veģetārieši cīnās tikai pret gaļas industriju, tad fregānisti pret visu tirgus ekonomiku kopumā. Viņi uzskata, ka ražotāji un tirgotāji tikai izmanto patērētājus un cenšas viņus apkrāpt. Fregānisti parasti pārtiek no tā, ko citi izmet laukā, tādā veidā mazinot pārtikas izniekošanu un nepiedaloties tirgus ekonomikā. Jāsaka gan, ka daudzi fregānisti ēd gaļu un dzīvnieku izcelsmes produktus, taču, tā kā viņi to nepērk paši, viņi neveicina gaļas industrijas attīstību.

Šīs gan nav vienīgās veģetārisma diētas. Katrai no tām var būt dažādi atzari, apakš veidi un izņēmumi. Piemēram, ir veģetārieši, kas atdzīt tikai vienas kultūras, piemēram, rīsu, lietošanu uzturā. Katram veģetārisma apakš veidam ir sava doma un ideja.

Paldies oiapostas.com!

Pašu gatavoti krājumi ziemai

Kumelīšu ievārījums

Visbiežāk, kumelītes mēs lietojam ārstnieciskas tējas pagatavošanai un reti kurš no mums zina, ka no kumelīšu ziediem var pagatavot oriģinālu našķi aukstajam ziemas laikam – kumelīšu ievārījumu. Ievārījumam ir saldskāba garša un brīnišķīgs ziedu aromāts.

Kumelīšu ievārījuma sastāvdaļas:

  • 0,75 glāzes kumelīšu ziedu;
  • 3 ēdamkarotes cukura;
  • 0,25 tējkarotes citronskābes;
  • 1 ēdamkarote želatīna vai pektīna.
  • Kumelīšu ievārījuma pagatavošana:

Kumelīšu ziedus attīra no kātiņiem un nomazgā. Katliņā ielej 500 ml ūdens un ieber kumelīšu ziedus, vāra desmit minūtes. Iegūto novārījumu izkāš caur divās kārtās saliktu marles gabalu, ziedus izmet, bet iegūto šķidrumu atkal salej katliņā, pievieno cukuru un citronskābi. Ūdens peldē izkausējiet pirms tam iemērkto želatīnu vai pektīnu un mazā strūkliņā, pakāpeniski maisot, pievienojiet to kumelīšu novārījumam. Želatīns acumirklī izkusīs, tad samaziniet uguni līdz minimumam un atstājiet ievārījumu vārīties vēl, aptuveni, 5 – 7 minūtes.

Karsto ievārījumu salejiet sterilizētās burciņās un aizvākojiet ar sterilizētiem vāciņiem. Uzglabājiet tieši tāpat kā pārējos ievārījumus – vēsā telpā. Pasniedziet kopā ar biezpiena sacepumiem, biezpiena plācenīšiem, aukstiem pudiņiem vai saldējumu.

Marinēti tomāti ar vīnogām

Konservēšana ir ļoti aizrautīga nodarbošanās, neskatoties uz to, ka ir samērā darbietilpīga. Daudzas saimnieces, ar lielāko prieku, visu vasaru gatavo krājumus ziemai – konservē dārzeņus, augļus un ogas. Rudenī, čaklajām saimniecēm, pagraba plaukti lūzt no pārpilnības.

Lai konservēšana sagādātu jums tikai prieku, jūsu rīcībā ir jābūt visiem nepieciešamajiem traukiem: dažāda izmēra katliem, bļodām, īpaši lielam katlam sterilizēšanai, mērāmajam traukam, caurdurim, rīvei, gaļas mašīnai vai blenderim, kā arī valcējamajam aparātam, metāla vāciņiem un dažāda izmēra burciņām.

Tieši tāpat, jums būs nepieciešams arī samērā plašs, dažādu garšvielu klāsts: sāls, cukurs, pipari, etiķis, krustnagliņas, smaržīgie pipari, kanēlis, lauru lapas, utt. Kādreiz ir nepieciešami arī zaļumi: mārrutka saknes, ķiploki, upeņu lapas, ķiršu lapas, dilles, utt.

Atcerieties, burciņas un vāciņus, kas ir paredzēti konservēšanai vajag ne tikai kārtīgi nomazgāt, bet arī sterilizēt – tvaicējot, cepeškrāsni vai mikroviļņu krāsnī.

Sastāvdaļas:

  • 2 kg plūmju tomātu;
  • 500 g balto vīnogu.
  • Marinādei (3 – litru burkai):
  • 3 lauru lapas;
  • 4 krustnagliņas;
  • 6 melno piparu graudiņi;
  • 1,5 ēd 9% etiķa;
  • 2 ēd sāls;
  • 4 ēd cukura.

Pagatavošana:

Cietus, nogatavojušos tomātus un vīnogas nomazgā. Vīnogas atdala no ķekara. Notīriet ķiplokus un sagrieziet daiviņās. Tīrās burkās ieberiet sausās garšvielas (izņemot sāli un cukuru). Tad sakārtojiet burkās tomātus, ķiplokus un vīnogas.

Uzvāriet ūdeni un salejiet burkās. Apsedziet ar vāciņiem un atstājiet uz 5 – 10 minūtēm. Nolejiet ūdeni un atkal to uzvāriet, aplejiet ar to atkal tomātus burkas un atstājiet uz 5 – 10 minūtēm.

Atkal nolejiet ūdeni, pievienojiet tam sāli un cukuru. Uzvāriet, aplejiet tomātus un pievienojiet etiķi. Aizvalcējiet vāciņus, apgrieziet burkas uz leju ar vāciņiem un ietiniet segās, ļaujiet tām atdzist līdz rītam. Pēc tam novietojiet tās uzglabāšanai paredzētajā vietā.

Citas receptes lasiet www.alfakasino.com.

Cik efektīva patiesībā ir fitoterapija?

Pateicoties mūsdienu medicīnas sasniegumiem, tāda farmācijas daļa kā fitoterapija jeb ārstēšana ar augu preparātiem un drogām nereti tiek atstāta novārtā. Protams, ir cilvēki, kas tieši vairāk uzticas augiem, jo pastāv uzskats, ka tie ir nekaitīgāki nekā daudzas zāles un modernās ārstēšanas metodes, taču liela daļa cilvēku alternatīvās medicīnas metodes neatzīst, vai arī uzskata, ka to iedarbība nav gana spēcīga, lai patiešām izārstētu nopietnas slimības. Kā tad īsti ir – vai ārstniecības augi ir brīnumlīdzeklis, kas bez blakusefektiem un nepatīkamām ārstēšanas metodēm var izārstēt jebkuru slimību, vai arī tas ir tikai placebo un patiesībā jāuzticas tikai modernajiem medicīnas sasniegumiem? Par to vairāk pastāstīs acasino.sk.

Uzreiz varam pateikt, ka fitoterapija nav pseidozinātne, kas balstīta un nepierādītiem pieņēmumiem, kā daudzi cilvēki uzskata. Fitoterapija neaprobežojas vien ar zāļu tējiņām, kas jādzer saaukstēšanās gadījumā. Augu iedarbība uz cilvēka organismu ir pētīta un pierādīta. Auga sastāvā ir dažādi ķīmiski savienojumi. Tie, gan nodrošina auga enerģētiskās vajadzības, gan to izmantošanu. Enerģētiskās vajadzības nodrošina, piemēram, ogļhidrāti, olbaltumvielas, lipīdi, bet tās tiek patērētas ar fermentiem, enzīmiem un mikroelementiem. Kā zināms, visas šīs vielas, ir nepieciešams ne vien augiem, bet arī cilvēkiem.

Kā zināms ogļhidrāti ir arī cilvēka galvenais enerģijas avots. Arī olbaltumvielas ir gan enerģijas gan aminoskābju avots cilvēka organismam. Tauki jeb lipīdi ir organisma enerģijas rezerve, kā arī tie pilda antioksidantu funkcijas. No tā varam secināt, kas šūnu un bioķīmisko reakciju norises līmenī augs ir līdzīgs organisms cilvēkam. Tas nozīmē, ka ir bioķīmiskie savienojumi, kas augos un cilvēkos veic vienas un tās pašas funkcijas. Šos savienojums ievadot cilvēka organismā, var tikt panākta dažādu slimību ārstēšana vai profilaktiska iedarbība. Tātad, augi tiešām var tikt izmantoti kā zāles, ja tiek izpētīts auga sastāvs un auga bioķīmisko daļu ietekme uz cilvēka organismu.

Cits jautājums ir par to, cik fitoterapija ir efektīva un nekaitīga. Kā zināms, arī rūpnieciski ražoto zāļu sastāvā ir augu preparāti, taču starpība ir tāda, ka tajos ir izmatoti vien atsevišķi elementi, kas iegūti no augiem un atdalīti ar dažādu ķīmisku un mehānisku procesu palīdzību. Zāles ir daudz koncentrētākas un līdz ar to, zāļu iedarbība ir spēcīgāka. Lai fitoterapija dotu vēlamos rezultātus, ir jāpārzina auga patiesā ietekme uz organismu. Jāņem vērā, ka augi satur konkrētu sastāva vielu kompleksu, kas patiesībā nemaz nav cilvēkam domāts. Tas ir paredzēts paša auga bioķīmiskajiem procesiem, tāpēc jāzina, vai ārstējot vienu kaiti, netiek nodarīts pāri organismam citā veidā. Arī fitoterapija ir medicīna, tāpēc nopietnas slimības ar augu preparātu palīdzību nevajadzētu mēģināt ārstēt pašrocīgi. Protams, visiem labi zināmās zāļu tējiņas, ko lietojama arī ikdienā, neko ļaunu nenodarīs, taču indīgo augu izmantošana var būt bīstama.